Latvijas notariāta vēsture
Notariāta aizsākumi:
18. gadsimta beigās Vidzemi, Kurzemi un Zemgali pievienoja Krievijai, līdz ar to izmaiņas notika ne tikai politiskajā dzīvē, bet arī likumos un tiesībās. Izmaiņām pakļāvās arī toreizējie notāri, un no šī laika civilā likumdošana bija cieši saistīta ar Krieviju. Līdz 1889.gada Krievijas tiesu reformai publisku aktu taisīšana nebija jāveic notāriem - tas ietilpa tiesu iestāžu pārziņā.
19. gs Latvijas pilsētas izcēlās visā Krievijā, jo tikai Vidzemē un Kurzemē darbojās tā sauktie publiskie notāri, kuru kompetencē ietilpa vienīgi apliecinājumu izdarīšana, turklāt viņiem nebija tiesību apliecināt visus tiesiskos darījumus. Apliecinājumus izdarīja arī tiesu iestādes.
Kamēr Latvija atradās Krievijas pakļautībā, nebija nepieciešams, lai viena darījuma noslēgšanā tiesu iestāde piedalītos vairākas reizes vairākos veidos (piemēram, lai darījums tiktu slēgts pašā tiesā ar tās tiešu piedalīšanos, bet pēc tam jau noslēgtā veidā vēlreiz tajā apstiprināts). Pirmā pasaules kara gados okupācijas vara nekādus jauninājumus civilajā likumdošanā, tai skaitā arī notariāta likumdošanā, neieviesa.
Notariāts neatkarīgajā Latvijā:
Pirmās brīvvalsts laikā notārus iecēla Latvijas Tieslietu ministrija. Sūdzības par zemesgrāmatu nodaļām un notāriem izšķīra apgabaltiesa, kuras lēmumu varēja pārsūdzēt Latvijas Senātā. Interesanti, ka Latgalē kā bijušajā Krievijas Vitebskas guberņas daļā joprojām bija spēkā Krievijas iekšējā civiltiesību sistēma.
Brīvvalsts laikā tika ieviestas vienādas zemesgrāmatu reģistru forma, līdz ar ko zemesgrāmatu nodaļu sekretāri tika atbrīvoti no notariālajām funkcijām. Agrārās reformas realizācija Latgalē pēc vienādiem tiesiskiem principiem ar pārējām Latvijas daļām - Vidzemi, Kurzemi un Zemgali un daudz citu likumu izdošana (nolūkā tuvināt Latgali pārējām valsts daļām) lielā mērā iespaidoja Notariāta nolikumu.
Tiesības ieņemt notāra amatu bija pilngadīgiem Latvijas pavalstniekiem. Nedrīkstēja savienot notāra amatu ar kādu citu amatu. Speciālu izglītību vai dienesta stāžu neprasīja, bet amata kandidātus pārbaudīja sevišķa Tieslietu ministrijas komisija, turklāt personas, kurām bija augstākā juridiskā izglītība un vismaz astoņu gadu darba stāžs, bija atbrīvotas no pārbaudījuma.
Liela nozīme pirmās brīvvalsts laikā bija tieši notāra vārdam un labajai slavai, jo notāru uz tiesas sprieduma pamata varēja atbrīvot no amata, ja viņš bija nolaidīgs savu pienākumu izpildē vai ārpus dienesta izturējās tā, ka tas nav savienojams ar notāra amata cieņu, tad pēc apgabaltiesas lēmuma tieslietu ministrs notāru varēja atcelt no amata.
Arī Latvijas otrais prezidents Gustavs Zemgals, vēl pirms savas politiskās karjeras uzplaukuma, sākot ar 1924.gada martu Rīgā darbojās kā notārs.
Notāri PSRS laikā:
Līdz ar politiskajā izmaiņām sekoja arī radikālas pārmaiņas Latvijas notariātā. Ar LPSR TKP 1940. gada 16. decembra lēmumu apstiprināja noteikumus „Par Latvijas PSR valsts notariātu”. Tika likvidēts zvērināto notāru institūts un nodibināti valsts notariālie kantori pilsētās un apriņķu centros, kurus pakļāva Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariātam.
Padomju laikos Latvijā bija tikai valsts notāri. Brīvā notariāta sistēma, kuru praktizēja pirmās neatkarīgās valsts laikā, tika atjaunota ar 1993.gadā 1.jūnijā pieņemto Latvijas Notariāta likumu. No jauna nekas netika gudrots – 1993. gadā pieņemtais tiesiskais akts, kas regulēja notāru darbību, patiesībā bija 1937. gada Notāru likums.
